2. diena  Turna – Strenči

Rīts. Esam  pilntiesīgi svētceļnieki - aizvadīta pirmā diennakts. Gulējām Turnas Tautas nama mēģinājumu zālē. Kaut nevienu nesatikām, jutām mājnieku viesmīlību.

 Kāda mūsējo grupiņa noslēpumaini čukstus sarunājas par iepazīto Valdi. Vēlāk noskaidrojas, ka draudzīgais Valdis ir 500 metrus no naktsmītnēm mājojošais ezers, kura viesmīlību mūsējie jau izbaudījuši agrā rīta peldē. Pošamies uz Laudēm – rīta lūgšanām, kuru laikā iespaidīgi mūs uzrunā Sandris. 

Dienas posms lielākoties ved pa lauku ceļiem. Ir karsts. Ceļš ļauj braukt ar ratiņiem. Mūsu grupā jaunākajam dalībniekam ir nesen palikuši pieci gadi. Šis ir Gustava pirmais svētceļojums un dienā kājeles vēl var noiet ap 10 km. Tad svētības izpaužas kādās atbalstošās rokās, kas pārņem ratu stumšanu. Aivaram pat uzplaukst labi saskatāmi spārni (foto). Katrs svētceļnieks pamazām atrod savu ritmu, jāiemācās atbrīvoties no sasprindzinājuma, jāpielāgojas grupas vajadzībām, jādzer ūdens, jāelpo dziļi un tad jāļaujas Svētā gara vadītajam domu lidojumam, jārunā, kad to vajag, jāklausās, kad tas nepieciešams, jādiskutē, jo tā izsijājas patiesības, jāsajūsminās par Dieva dāvināto dabu, laiku, cilvēkiem.  

Satiekoties pie mūsu baznīcas, sapratu, ka šoreiz Dievs atlasījis varen’ kontrastainu, izcilu personību grupu, kuriem paredzēts šis garīgās pilnveides ceļš pēc tikai Dievam vien zināma plāna. Svētceļojums grupā ir īpašs, bagātīgas svētības nesošs, izaugsmes ceļš saliedētākai draudzei, bezaizspriedumainai kristiešu kopienai, mīlestības ceļam pie pasaules. Kad šķirsimies Cēsīs, šos cilvēkus jau sajutīšu kā ģimenes locekļus. Pilnīgi katram sava paredzēta loma, ja kaut viens iztrūktu, to mēs sajustu kā nepietiekamību, kādu zaudējumu. Tik varens ir mūsu Tēvs, tik daudz apbrīnas, pateicības un mīlestības raisošs. Nogurums, diskomforts, noberzta kāja vai ērces kodums nespēj aizslaucīt prieku, attīrīšanos, stingrā pamata, brāļa vai māsas blakus esošā atbalsta pleca, mīlestības klātbūtni.

Vēl kāda ļoti svarīga atziņa – šis ceļš nav sacensība vai spēku pārbaude, mūsu puiši Ivars un Juris, vismaz šajā dienā, ir sasniedzami dažu minūšu laikā ar draudzes busiņu.

Ceļa noslēgums Strenču evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Baznīca tika uzcelta 1907.gadā. Cauri padomju gadiem baznīcā saglabājies uzraksts: “Par latvju tautu un tēviju, Dievs, pacel roku, lai svētītu!”. Baznīcā var apskatīt I. Zeberiņa gleznu “Kristus un Pēteris uz jūras”.  Dievs stiprini arī mūsu ticību! Svētceļojums nav tikai konkrētajam laikam. Tas ir ceļš, kurā tiek dota iespēja intensīvā veidā sagatavoties nākamajam dzīves posmam. Svētceļojumā mācamies atbildēt Dievam uz Viņa aicinājumiem, tā ir iespēja kļūt labākiem, iegūt tikumus, kuriem nākotnē augt.

Nakšņojam Strenču pamatskolā – vareni plašas telpas, te mūs sagaida ar vakariņām un nākošā rīta putra arī ir sarunāta. Ceļš turpinās!

Atskati uz piedzīvoto Svētceļojuma 2024 laikā turpināsies nākošajos “Vēstule Madonas un Liezēres evaņģēliski luteriskajām Draudzēm” izdevumos.

/Vivita/