Gads ir pagājis un Madonas draudze vasaras vidū ir gatava turpināt savu iesākto svētceļojumu uz Santjago de Compostella. Kā zināms, tagad šis ceļš iet cauri arī Latvijai. Pagājušā gadā mēs to veicām no Valkas līdz Cēsīm, bet šogad turpinām no Cēsīm uz Vangažiem. Šī svētceļojuma tēma ir – Ejam uz Gaismu! ‘’ Es esmu pasaules gaisma, kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma. ’’ /Jāņa 8:12/

21. jūlijs. Cēsis – Līgatne, 22,5 km.

Svētceļojums sākas 21. jūlija rītā ar svētbrīdi Lazdonas baznīcā. Pēc tam dodamies uz Cēsīm, kur mums pievienojas brāļi un māsas arī no citām Latvijas draudzēm. Iespieduši zīmodziņus svētceļnieku pasēs, sākam ceļu uz Līgatni.

Pēc aptuveni 10 kilometriem ienākam interesantā vietā – brīvdabas zoodārzā ‘’Rakši’’. Tur tuvumā var aplūkot kamieļus, strausus, lamas, alpakas un citus dzīvniekus. Tur pusdienojam, un, nedaudz atpūtušies, dodamies ceļā. Nākamais apskates objekts ir Zvārtes iezis. Tas ir viens no skaistākajiem smilšakmens atsegumiem Amatas upes krastā Gaujas nacionālajā parkā. Tas atrodas mežu un pļavu ielokā, kur, nedaudz iepauzējot, sasmeļamies spēku turpmākajam ceļam. 2.5 km ceļš gar Amats krastu ir ļoti skaists ceļa posms! Tur cilvēka sirds un dvēsele var līksmot un priecāties par Latvijas dabas skaistumu! Šajā dienā pēc noietiem 22,5 kilometriem mēs finišējam Līgatnes rehabilitācijas centrā. Tur mūs sagaida ar siltām vakariņām, pēc kurām mūsu mācītājs vadīja rekolekcijas par Radīšanas stāstu Bībelē. Ar Vesperēm – vakara lūgšanu noslēdzam šo dienu.

22. jūlijs. Līgatne – Gančauskas, 14,5 km.

Rīta ceļš ir ļoti gleznains! Paejam garām Līgatnes Papīrfabrikai un pirmo posmu ejam pa meža takām gar Gauju. Pa ceļam apskatām Gūlda klintis, bet Laudes – rīta lūgšanu noturam kādā skaistā meža malā blakus Gaujai. Šīs dienas rekolekcijas vadīja mūsu mācītājs. Laika apstākļi mums ir ideāli – ne karstums, ne lietus – pateicība Dievam! Kad esam nogājuši 14,5 km, izejot no meža, pēkšņi ieraugām apjomīgas mājas, teltis un rotaļlaukumu, kas pilns ar bērniem. Pēc tā noprotam, ka esam iegājuši kristīgo nometņu vietā Gančauskas. Mums tiek atvēlēta nometņu vadītāju māja, kur ieņemam vietas istabiņās ar divstāvu gultām. Tūlīt pēc ieiešanas mūsu svētceļojuma koordinatore Vivita Vecozola mūs sadala pa grupām un iedod uzdevumu par tēmu – piedošana. Mūsu uzdevums ir atrast Svēto Rakstu vietas par šo tēmu, pārrunāt to un pēc tam prezentēt. Kad ar šo uzdevumu visas grupas ir veiksmīgi tikušas galā, seko gardas, pašu gatavotas vakariņas. Pēc tam dodamies pie miera. Pa logiem ieplūst dziesmu skaņas, kuras jaunieši dzied pie ugunskura.

23. jūlijs. Gančauskas – Sigulda, 16 km.

Šai rītā ir nelielas izmaiņas mūsu svētceļnieku sastāvā. Jau iepriekšējā vakarā kalpošanas dēļ nācās aizbraukt mūsu mācītājam Viesturam Rikveilim ar sievu. Bet, šorīt ieradās mūsu lektors Ivars Dzenis. Pēc brokastīm esam atkal ceļā un ejam gar Gauju. Takas ved augšā un lejā. Gaujas krasti paliek stāvāki un ceļš brīžiem iet pat bīstami tuvu kraujas malai. Ļoti uzmanīgi jāskatās zem kājām. Kādā meža pļavā ir namiņš ar nojumi. Tur piestājam, lai noturētu Laudes – rīta lūgšanu, ka vada evaņģēlists Sandris Ludbergs no Rīgas Vecās svētās Ģertrūdes draudzes. Sandris jau otro gadu šo ceļu iet kopā ar mums.

Pēc tam atkal turpinām ceļu gar Gauju. Šajā dienā mūsu draudzes busiņš pie mums nevarēja piebraukt, jo pārsvarā gājām pa meža takām – tāpēc visu ēdamo nesām līdzi. Pēc pusdienām sākas garie pakāpieni pa trepēm, jo tuvojamies Siguldai. Viegli nav, jo kāpiens ir pamatīgs. Pirms finiša Ivars novada rekolekcijas kalna galā, no kurienes paveras skaists skats uz apkārtni. Diskutējam par svētceļojuma tēmu. Pēc šīs pauzes ejam pa taku, kas atrodas tuvu kraujas malai. Izskatās bīstami…

Un tad, - pēkšņi ieejam Siguldas pils teritorijā! Kontrasts ir milzīgs! Visu dienu esam gājuši pa mežu, un pēkšņi – civilizācija! Info centrā saspiežam zīmodziņus svētceļnieku pasēs un dodamies uz baznīcu. Tur mūs sagaida mācītājs Ingus Dāboliņš. Priecīgs tikšanās brīdis, kam seko dievkalpojums Siguldas baznīcā. Pēc tā dodamies uz Siguldas vidusskolu, kur mums paredzēta nakšņošana. Vakariņās mums katram ir sarūpēts kebabs, kas tiek atvests uz skolu.

Bet, pašā vakarā skolas koridorā mācītājs Ingus mums ļoti interesanti stāstīja gan par to, kas jāzina katram svētceļniekam, gan dalījās ar savu pieredzi Via de Cristo nometnē. Ārā līst. Labi, ka esam zem jumta un sausumā. Šī ir izteikti lietaina vasara, tāpēc – pateicība Dievam, ka līdz šim Viņš mūs no lietus ir sargājis! Ar lietus skaņām fonā iemiegam.

24. jūlijs. Sigulda – Krimulda, 12 km.

Lietus lija visu nakti un vēl no rīta. Bet, kad izejam no skolas, - mazliet uzsmidzina un pēc tam pārstāj līt. Tas ir apbrīnojami! Slava Dievam! Kad izejam no pilsētas, - ceļš atkal ved pa meža takām. Tās ir slapjas, tāpēc iet nav viegli, jo kājas slīd. Šajā dienā ar mums kopā iet arī mācītājs Ingus Dāboliņš, bet Krimuldā mūs sagaidīs evaņģēliste Linda Straume. Abi šie cilvēki vairāk kā 10 gadus ir vadījuši LELB svētceļojumus, kuru galapunkts vienmēr bija Krimuldas baznīca. Kad ar dziesmu ieejam Krimuldas baznīcas teritorijā, mūs sagaida gan Linda, gan svētceļnieki no LELB svētceļojuma, gan mūsu draudzes cilvēki ar klātu galdu mācītājmājā, kur visi kopā baudām brīdi sadraudzībā. Pēc tam Linda mūs vadīja meditācijas ceļojumā pa Kubeseles dabas un vēstures taku. Tā ir saglabājusi savas pirmatnējās dabas skaistumu. Mēs apbrīnojām dabas veidotos objektus, kāpām pa koku saknēm, apskatījām Kubeseles alu, lūgšanu namiņu mežā, un pārdomājām Dieva Vārdu gan pie Runtiņupītes ar tās majestātiskajiem iežiem, gan pie Gaujas, kur

pavērās brīnišķīgs dabas skats. Kamēr baudām šo skaistumu un dziedam slavas un pielūgsmes dziesmas

Dievam, Mācītājs Ingus netālu no mums ir uzklājis Dievgaldu. Svētais Vakarēdiens mežā!!! Tas bija brīnišķīgi! Mēs katrs tur piedzīvojām īpašus mirkļus - Dieva tuvumu zem atvērtām debesīm. Fonā klusām skan mūzika…viens no svētceļojuma mirkļiem, kad ir vēlēšanās – kaut laiks apstātos! 

Tālāk mūsu ceļš ved cauri meža kapiem, kur noliecam galvas, pieminot ilggadējo Krimuldas ev. lut. draudzes mācītāju Austri Rāviņu. Pēc tam apskatām Krimuldas baznīcu un Labirintu, kas atrodas netālu no baznīcas. Tur Linda mums ļoti izsmeļoši stāsta gan par baznīcas vēsturi, gan pa svētceļojumu pieredzi Eiropā. Arī par Latvijas Santjago ceļa izveidi šajos gados, jo viņa pati darbojas šī ceļa izveides organizēšanā. Milzīga pateicība Dievam, Lindai un mācītājam Ingum par tik bagātīgi piepildītu dienu Krimuldā! Viņi vakarā dodas prom, bet mēs – pie miera.

25. jūlijs. Krimulda – Vangaži, 20 km.

No rīta Ivars notur Laudes Tējas namiņā, un pēc brokastīm dodamies ceļā. Rīta cēlienā noejam 13 kilometrus gar Gauju, un tad piestājam kādā nelielā meža pļaviņā, kur Ivars vada rekolekcijas. Jo tuvāk finišam, jo sarunas ievirzās par arvien dziļākiem jautājumiem. Aizrunājamies līdz pat dzīves jēgas meklējumiem, paturot prātā tomēr mūsu svētceļojuma tēmu – Ejam uz Gaismu! Ceļu ļoti apgrūtina odi. Tā kā ejam tuvu ūdeņiem, odu un dažādu knišļu ir tik ļoti daudz, ka seja, rokas un kājas visiem ir sakostas. Gaidām parādāmies Rāmkalnus. Tie neparādās tādā izskatā , kādā esmu tos redzējusi, bet parādās galdiņi un soli – atpūtas vieta pie Gaujas un….mūsu busiņš! Esam priecīgi, jo tiekam pie karstā ūdens un varam uztaisīt siltu ēdienu. Cik labi!

Kad dodamies tālāk, ceļš kādu posmu ved pa šosejas malu. Šķērsojam Gaujas tiltu, paejam garām Rāmkalnu ēkai un – esam atkal mežā. Tikai šoreiz pa zemes ceļiem nevis pa taciņām. Apkārt skaisti priežu sili ar ogām un ogotājiem. Kājas jau kustās autopilotā. Pēkšņi – meža vidū pils! Mednieku pils. Tur piebraucis mūsu busiņš un mūsu mīļie sagatavojuši mums pārsteigumu – atveduši mums saldējumu! Brīnišķīgi! Vangažu baznīca vairs nav tālu – tikai 4 kilometri. Bet, tos ejot šķiet, ka ejam veselu mūžību. Sāk savilkties biezi, tumši lietus mākoņi. Līs vai nelīs – tāds ir jautājums. Kas tad tas? Salūts? Pērkons? Nē, pērkons tas nevar būt. Kas tas ir par troksni? Tālumā jau redzama Vangažu baznīca. Sāk līt. Tieši pirms finiša. It kā Dievs ar to mums gribētu pateikt: Redziet – kā varēja būt visas šīs dienas! Bet, Es jūs saudzēju! Kaut lietū un lietus mēteļos, bet ieejam galamērķī ar dziesmu, skanot armijas zalvēm, jo netālu, kā vēlāk uzzinām, atrodas armijas poligons.

Mūs sagaida Vangažu ev. lut. Draudzes mācītājs Uldis Priede. Šajā baznīcā tad arī notiek mūsu svētceļojuma noslēguma dievkalpojums, kur katrs pārdomājam savu noieto ceļu. Pateicība Dievam, ka Viņš mūs visus šīs 5 dienas ir vadījis, svētījis un sargājis ceļā! Pēc dievkalpojuma baudām ļoti garšīgu maltīti, ko mums sarūpējusi Vangažu draudze viņu draudzes namā, kas vēl ir tapšanas stadijā bez logiem un durvīm. Bet jumts virs galvas ir, un tas ir labi, jo lietus pakāpeniski pieņemas spēkā. Ēdot zupu un brīnumgardu ābolkūku, klausāmies mācītāja stāstījumā un lietus skaņās un jūtamies tik ļoti Dieva mīlēti! Vēl sirsnīgas atvadas, un katrs ceļinieks dodas uz savām mājām.

Pirms pusnakts arī mūsu draudzes busiņš iebrauc Madonā. Esam mājās! Kaut no ceļa noguruši, bet ar visu ceļā piedzīvoto ļoti laimīgi. Pateicība Dievam!

/Ginta Ludberga/

 

1.diena Valka – Turna

Svētceļojumā piedalījos pirmo reizi kopā ar 6.gadīgo meitu.

Diena sākās ar patīkamu satraukumu par nezināmo. Spīdēja saulīte un steidzīgā solī devāmies uz sākuma startu Putras kalnā. Svinīgi tika pasniegtas svētceļnieku pases uztaisīta kopbilde un uzrakstīta vēstule sev, ko es sagaidu no šī svētceļojuma, lai to varētu pārlasīt svētceļojuma beigās.

Pirmais gājiens bija uz Valkas-Lugažu luterāņu baznīcu, kur mums bija svētbrīdis. Šai brīdī rodas īstā sajūta, ka ir sācies kaut kas liels.

Nākamais mērķis bija Zāģezers. Ļoti patīkama vieta, īsi devāmies apskatīties turpat netālu mežiņā līgavu akmeni. Peldējāmies un dzērām  turpat plūstošo avota ūdeni. Piesēdušies turpat esošā pļaviņā spīdēja saule, koku paēnī klausījāmies rekolekcijas. Rekolekcijās piedalos pirmo reizi. Biju pārsteigta par to tēmu dziļumu, jo nu vairāk izprotu dažādas tēmas un to nozīmību.

Pēc diezgan gara posma pa sauli un grants ceļu ar lieliem akmeņiem, pa  kuru diezgan nogurdinoši iet, sākās meža celiņš un bija krietni vieglāk iet, jo tas ir līkumiem bagāts un neredzi cik vēl tāls ceļš priekšā sagaida, kā arī priecājamies par dabu un  siena smaržu gaisā.

Kas rosināja uz domu par to ka ne vienmēr ir viegli, ir jāpārvar kādas grūtības, lai sajustu atvieglojumu un gandarījumu vieglākā dzīves posmā, lai varētu novērtēt to kas mums ir. Un šādas grūtības māca mums paļauties uz to Kungu.

Tālāk ceļš nogriežas uz asfaltētu ceļu kur redzams gala mērķis Turnas tautas nams. Kājās jūtams nogurums, ar acīm tika ātri aizsniedzamais mērķis ir vēl tik tālu ejams. Bet pēc tā jūti patīkamu gandarījuma par dienas laikā paveikto.

Vakarā vārījām zupu uz uguns. Šajā procesā piedalījāmies tikai daži dalībnieki un tur apspriedām, kā esam dzīvē nokļuvuši līdz šādam gājienam. Tā bija patiesa un aizkustinoša saruna.

Tālāk sekoja vakariņu laiks. Vesperes – vakara lūgšanas un dienas noslēguma aplis. Zīmoga saņemšana svētceļnieka pasē par paveikto ceļu un naktsmiers.

/Inita Līcīte/

 

2. diena  Turna – Strenči

Rīts. Esam  pilntiesīgi svētceļnieki - aizvadīta pirmā diennakts. Gulējām Turnas Tautas nama mēģinājumu zālē. Kaut nevienu nesatikām, jutām mājnieku viesmīlību.

 Kāda mūsējo grupiņa noslēpumaini čukstus sarunājas par iepazīto Valdi. Vēlāk noskaidrojas, ka draudzīgais Valdis ir 500 metrus no naktsmītnēm mājojošais ezers, kura viesmīlību mūsējie jau izbaudījuši agrā rīta peldē. Pošamies uz Laudēm – rīta lūgšanām, kuru laikā iespaidīgi mūs uzrunā Sandris. 

Dienas posms lielākoties ved pa lauku ceļiem. Ir karsts. Ceļš ļauj braukt ar ratiņiem. Mūsu grupā jaunākajam dalībniekam ir nesen palikuši pieci gadi. Šis ir Gustava pirmais svētceļojums un dienā kājeles vēl var noiet ap 10 km. Tad svētības izpaužas kādās atbalstošās rokās, kas pārņem ratu stumšanu. Aivaram pat uzplaukst labi saskatāmi spārni (foto). Katrs svētceļnieks pamazām atrod savu ritmu, jāiemācās atbrīvoties no sasprindzinājuma, jāpielāgojas grupas vajadzībām, jādzer ūdens, jāelpo dziļi un tad jāļaujas Svētā gara vadītajam domu lidojumam, jārunā, kad to vajag, jāklausās, kad tas nepieciešams, jādiskutē, jo tā izsijājas patiesības, jāsajūsminās par Dieva dāvināto dabu, laiku, cilvēkiem.  

Satiekoties pie mūsu baznīcas, sapratu, ka šoreiz Dievs atlasījis varen’ kontrastainu, izcilu personību grupu, kuriem paredzēts šis garīgās pilnveides ceļš pēc tikai Dievam vien zināma plāna. Svētceļojums grupā ir īpašs, bagātīgas svētības nesošs, izaugsmes ceļš saliedētākai draudzei, bezaizspriedumainai kristiešu kopienai, mīlestības ceļam pie pasaules. Kad šķirsimies Cēsīs, šos cilvēkus jau sajutīšu kā ģimenes locekļus. Pilnīgi katram sava paredzēta loma, ja kaut viens iztrūktu, to mēs sajustu kā nepietiekamību, kādu zaudējumu. Tik varens ir mūsu Tēvs, tik daudz apbrīnas, pateicības un mīlestības raisošs. Nogurums, diskomforts, noberzta kāja vai ērces kodums nespēj aizslaucīt prieku, attīrīšanos, stingrā pamata, brāļa vai māsas blakus esošā atbalsta pleca, mīlestības klātbūtni.

Vēl kāda ļoti svarīga atziņa – šis ceļš nav sacensība vai spēku pārbaude, mūsu puiši Ivars un Juris, vismaz šajā dienā, ir sasniedzami dažu minūšu laikā ar draudzes busiņu.

Ceļa noslēgums Strenču evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Baznīca tika uzcelta 1907.gadā. Cauri padomju gadiem baznīcā saglabājies uzraksts: “Par latvju tautu un tēviju, Dievs, pacel roku, lai svētītu!”. Baznīcā var apskatīt I. Zeberiņa gleznu “Kristus un Pēteris uz jūras”.  Dievs stiprini arī mūsu ticību! Svētceļojums nav tikai konkrētajam laikam. Tas ir ceļš, kurā tiek dota iespēja intensīvā veidā sagatavoties nākamajam dzīves posmam. Svētceļojumā mācamies atbildēt Dievam uz Viņa aicinājumiem, tā ir iespēja kļūt labākiem, iegūt tikumus, kuriem nākotnē augt.

Nakšņojam Strenču pamatskolā – vareni plašas telpas, te mūs sagaida ar vakariņām un nākošā rīta putra arī ir sarunāta. Ceļš turpinās!

Atskati uz piedzīvoto Svētceļojuma 2024 laikā turpināsies nākošajos “Vēstule Madonas un Liezēres evaņģēliski luteriskajām Draudzēm” izdevumos.

/Vivita/